Intervija ar “OptiO” miopijas kabineta speciālisti, optometristi - Katrīnu Ulberti
Tuvredzības gadījumā cilvēks var viegli saredzēt blakus un netālu esošos objektus, bet tam grūtības sagādā atpazīt lielākā attālumā esošus objektus un cilvēku sejas. Bērni, sēžot pēdējās solu rindās, piemēram, ar grūtībām var izlasīt uz tāfeles rakstīto. Tuvredzības jeb medicīniski – miopijas gadījumā gaismas stari fokusējas pirms tīklenes, tāpēc attēls veidojas neass. Tuvredzība tiek koriģēta ar mīnus stipruma lēcām un diemžēl, atšķirībā no citiem redzes defektiem, rada lielāku komplikāciju risku nākotnē.
Kas ir tuvredzība?
Tuvredzība ir visai izplatīts redzes traucējums un vistiešākajā veidā saistīta ar acs spēju lauzt gaismu jeb refrakciju, kas savukārt ir atkarīga no acs optiskās sistēmas stipruma un acs ass garuma. Veselā acī gaismas stari ar acs optiskās sistēmas palīdzību fokusējas precīzi uz tās aizmugurējās sieniņas jeb gaismjūtīgu šūnu kārtas (tīklenes), kurā atrodas īpaši gaismas staru uztveršanas elementi jeb fotoreceptori, kas ir skaidra attēla formēšanās obligāts priekšnosacījums. Savukārt tuvredzības gadījumā lielākā daļa gaismas staru fokusējas pirms tīklenes – to visbiežāk izraisa acs ābola mugurējā segmenta izstiepšanās, retāk – pārmērīga acs optiskās sistēmas spēja lauzt gaismas starus un neatbilstība acs ass garumam. Tuvredzības veidošanos veicina iedzimtība, vielmaiņas traucējumi un apkārtējā vide, kā arī primārais akomodācijas (acs spējas elastīgi piemēroties priekšmetu aplūkošanai dažādā attālumā, nodrošinot skaidru attēlu uz tīklenes) un sklēras (acs ābola apvalka) vājums.
Kāpēc tuvredzības tēma ir aktuāla?
To pamato divi fakti. Pirmkārt, miopijas skarto cilvēku skaita pieaugums – šobrīd 23 % no ES kopējās populācijas ir tuvredzīgi, bet, pamatojoties uz dažādiem statistikas aprēķiniem, līdz 2050. gadam šis skaitlis varētu vairāk nekā dubultoties, sasniedzot 50-55%. Otrkārt, tuvredzību konstatējam aizvien jaunāka vecuma bērniem – ja pirms gadiem divdesmit tie bija astoto un devīto klašu skolēni, tad šobrīd miopija sastopama jau pirmsskolas un sākumskolas bērniem, kas ir pilnīgi jauna un bažas raisoša tendence. Proti, saskaņā ar literatūras datiem, tuvredzība visbiežāk sāk attīstīties agrīnā pusaudžu vecumā, kad acs ābols vēl turpina augt, un tā progresē līdz apmēram 18 - 25 gadu vecumam. Organisma augšanai beidzoties, tuvredzības attīstība parasti apstājas vai ir ļoti minimāla. Tieši tāpēc tie bērni, kuriem miopija diagnosticēta agrīni, ir pakļauti augstākas pakāpes tuvredzības riskam – viņu gadījumā redzes traucējumi līdz lielākiem “mīnusiem’’ progresē straujāk, nekā tas notiktu situācijā, ja tuvredzība būtu iestājusies vēlāk.
Agrīna diagnostika – nepieciešama
Tuvredzības gadījumā pirmās objektīvās, proti, acs garuma izmaiņas iespējams fiksēt gadus četrus iepriekš, pirms konstatēts reāls redzes pasliktinājums – “mīnusi”. Tātad – jau bērnudārzā, vēl pirms skolas sākuma. Tāpēc tik svarīgi izmantot valsts nodrošinātās bērnu profilaktiskās redzes pārbaudes – 1, 3 un 6/7 gadu vecumā, jo diemžēl vecāki paši bērnu redzes problēmas pamana novēloti – tikai tad, kad tās jau samilzušas. Turklāt šīs pārbaudes vēlams veikt pie viena speciālista vai vienā iestādē, lai būtu iespējams analizēt redzes stāvokli dinamikā, izprast izmaiņu iemeslus, kā arī prognozēt tuvredzības attīstības tālāko gaitu un potenciālos riskus, tāpat arī saņemt atbilstošus dzīves veida un profilakses ieteikumus, piemeklēt vai mainīt redzes korekcijas līdzekļus. Līdz 3 gadu vecumam būtu ieteicama vizīte pie bērnu acu ārsta, bet pēc šī vecuma sasniegšanas jau pie optometrista (gadījumos, ja nav nopietnu sūdzību). Optometrists ir primārais speciālists redzes veselības jautājumos, kurš kompleksi nodrošina risinājumu – gan konstatē problēmas, gan to atbilstošu korekciju.
Pirmie tuvredzības signāli
Strādājot specializētajā miopijas kabinetā, es redzu, cik svarīgs bērnu tuvredzības savlaicīgas atklāšanas un progresijas tempa novēršanā ir vecāku vērīgums un veselības pratība. Proti, ir svarīgi, lai viņi pamanītu sākotnējās pazīmes, kas var liecināt par iespējamu miopijas attīstību atvasēm. Piemēram, mazs bērns var apsēsties tuvāk televizora ekrānam, pieliekties tuvāk grāmatai vai viedierīces ekrānam. Savukārt skolēns var sūdzēties par grūtībām saredzēt informāciju uz parastās vai elektroniskās tāfeles. Par grūtībām saredzēt tālumā liecina arī acu miegšana, galvas pieliekšana vai pieres saraukšana. Vēlāk jau var pievienoties redzes miglošanās, skatoties tālumā, acu un/vai galvas sāpes, acu nogurums un asarošana, redzes skaidrības traucējumi tumsā. Šādas pazīmes nekādi nedrīkst ignorēt – jo vēlīnāk miopija tiek atklāta un koriģēta, jo grūtāk palēnināt tās attīstības tempus un novērst potenciālo redzes komplikāciju risku pieaugušā vecumā. Tikpat svarīga ir arī šī kabineta nodrošinātā regulārā tuvredzības kontrole – sistemātiski mērījumi un izmeklējumi, lai pārliecinātos, ka esošā miopijas korekcija nav kļuvusi par vāju un nav nepieciešama stiprākas ”mīnus” lēcas.
Nekoriģētas tuvredzības riski
Tie ir vairāki. Pirmkārt, bērna sociālā, intelektuālā un fiziskā attīstība, pašvērtējuma zudums. Bērns, slikti redzot, domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņam ir grūti sekot stundas vielai un to apgūt, iekļauties vienaudžu sociālajās aktivitātēs, piedalīties fiziskajās nodarbībās. Šie faktori var radīt bērnam nopietnu stresu, kas savukārt kļūst par iemeslu uzvedības un uzmanības traucējumiem, sliktām sekmēm un apgrūtinātai saskarsmei ar vienaudžiem.
Otrkārt, medicīniskie – patoloģiskās mehāniskās izmaiņas acī (tā stiepjas garāka, “nospriegojas” utt.) provocē dažādus fizioloģiskos procesus. Proti, jo lielāka tuvredzība (virs -3 dioptrijām), jo nopietnāks neatgriezenisku acs slimību, piemēram, glaukomas un acs tīklenes atslāņošanās (tās iemesls – tīklenes plīšana dažādās vietās) risks. Augstas pakāpes tuvredzības gadījumā – virs -6 dioptrijām – glaukomas risks pieaug 2,5 reizes. Ja tuvredzību izdodas samazināt par 1 dioptriju, tas glaukomas risks attiecīgi sarūk par 16%. Savukārt tīklenes atslāņošanās risku augstākas pakāpes tuvredzība palielina pat 20 reizes – tāpēc ir ļoti svarīgi tuvredzību bērna/pusaudža vecumā nokontrolēt tā, lai pieaugušā vecumā tā nepārsniegtu -5 dioptrijas, jo tas samazinātu tīklenes atslāņošanās risku par 23%.
Treškārt, rodas arī citi ar redzes veselību nesaistīti pašsajūtas traucējumi – acu pastiprinātas piepūles rezultātā saspringst plecu un kakla muskuļi, tiek traucēta asinsrite un adekvāta smadzeņu apasiņošana utt.
Svarīgi saprast, ka atbilstoši nekoriģēta tuvredzība progresē straujāk un dažādi “alternatīvi” risinājumi nedarbojas. Proti, miopijas gadījumā nepalīdz nekādi plaši popularizētie redzes “treniņi” un acs muskuļu stiprināšana – dioptrijas “notrenēt nost” nav iespējams. Tuvredzības gadījumā redzes pasliktināšanos rada acs garuma izmaiņas vai acs optiskās sistēmas (radzenes vai lēcas) neatbilstošs stiprums, savukārt redzes treniņi spēj uzlabot tikai acs muskuļu darbību vai abu acu sadarbību, bet nespēj ietekmēt šādu anatomisku struktūru uzbūvi un to izmaiņas. Tāpat arī nepalīdz kādreiz padomju laikos tik iecienītais risinājums izvēlēties mazāka stipruma brilles, nekā tas būtu nepieciešams, lai acs būtu spiesta pati vairāk darboties. Ir pilnībā pierādīts, ka šīs metodes nestrādā – “mīnusi paaugstinās”. Palīdz tikai pilnas korekcijas brilles vai lēcas. Neskaitāmi pētījumi pierāda, ka nepietiekama stipruma briļļu lēcas radītais defokuss uz tīklenes rada miglainu redzi, kas tuvredzībai liek attīstīties vēl straujāk, nekā pilnas korekcijas gadījumā
Vecāku loma – būtiska
Mana pieredze liecina, ka vecāki kopumā dalās divās lielās grupās. Ir tādi, kuri savus bērnus atved tikai tad, kad redzes pasliktināšanos nevar nepamanīt – tās jau ir divas un trīs dioptrijas “mīnusā”. Un, protams, ir tādi, kuri savus bērnus uz pārbaudēm ved regulāri, katru gadu. Lielā daļā gadījumu viņiem pašiem ir brilles, tāpēc viņi izprot redzes veselības nozīmi, uztraucas par savām atvasēm. Gribu uzsvērt – tuvredzības attīstībā iedzimtībai ir liela nozīme, tāpēc vecākiem ar šo acu problēmu savu bērnu redzes veselība jākontrolē īpaši vērīgi un regulāri. Kaut par to netiek pietiekami daudz runāts, ģimenes oftalmoloģijai/optometrijai ir ļoti liela nozīme.
Vecākiem būtu svarīgi saprast, ka galvenais kritērijs redzes korekcijas līdzekļa izvēlē ir bērna lēmums. Proti, vai bērns grib un ir gatavs konkrēto redzes korekcijas līdzekli – brilles, dienas lēcas vai nakts lēcas – lietot, vai viņam tas patīk un šķiet pieņemams, vai viņš, to nēsājot, jutīsies komfortabli. Vecāku viedoklim pamatā ir pakārtota nozīme, tas nedrīkst būt noteicošais. Galvenais, kas jāizdara kopīgi vecākiem un redzes speciālistam – jāpārliecina bērns vai jaunietis, ka korekcija patiešām nepieciešama un izvēlētais korekcijas līdzeklis jālieto regulāri un atbilstoši speciālista norādēm.
Bet par visu vairāk vecākiem vajadzētu saprast profilakses lielo lomu tuvredzības attīstības mazināšanā. Jo vairāk laika bērni pavadīs ārā svaigā gaisā, jo vairāk kustēsies un mazāk draudzēsies ar viedierīcēm, jo labāka būs ne tikai viņu vispārējā, bet arī redzes veselība.
